Man šķiet, ka daļa pieaugušo par bērnu finanšu pratību sāk domāt tikai tad, kad jaunietis jau māk atrast ātro kredītu ātrāk nekā mājasdarbu burtnīcu. Tas nav pārmetums, jo naudas lietas daudziem pašiem ir bijušas miglainas. Taču migla neizklīst, ja par to klusē.
Ātrais kredīts nav velns ar dakšām, bet tas arī nav kabatas naudas aizvietotājs. Ja bērns nesaprot, kāpēc viena un tā pati summa veikalā var nozīmēt mazāk vai vairāk, vēlāk viņam būs vieglāk noticēt skaistam solījumam par naudu tūlīt. Finanšu pratība sākas nevis ar ieguldījumu lietotnes lejupielādi, bet ar neērtu sarunu pie virtuves galda.
Finanšu sarunas mazina dārgus lēmumus
Naudas vērtību nevar iemācīt ar vienu lekciju vai dusmīgu frāzi par izšķērdību. Vajag regulāri parādīt, ka katram pirkumam un aizņēmumam ir sekas.
Nauda nav tikai cipars
6–8 gadus veciem bērniem īpaši grūti saprast naudas vērtību, un tas nav nekas pārsteidzošs. Ja pieaugušais maksā ar karti vai telefonu, bērnam nauda var izskatīties pēc bezgalīga pogas spiediena.
Vecāku aptaujas rezultāti parāda, ka vecāki redz šo problēmu jau agrā vecumā. Praktisks sākums ir pārrunāt ikdienas pirkumus, izvēles, atteikumus un to iemeslus.
Pusaudzim vajag robežas
16–19 gadu vecumā sarežģītāka kļūst apdomīga tērēšana, uzkrājumu veidošana un risku izvērtēšana. Tieši šajā vecumā es jau pats zinu bieži sacenšas ar reklāmu, kas sola ātru un vienkāršu risinājumu.
Nevajag jaunietim tēlot bankas uzraugu, bet vajag runāt par izvēlēm. Kabatas nauda, neliels uzkrājuma mērķis un iespēja pašam izjust neveiksmīga pirkuma sekas parasti māca vairāk nekā garš sprediķis.
Izplatītie attaisnojumi nestrādā
Par naudu ir vieglāk nerunāt, jo saruna var atklāt arī pašu pieaugušo kļūdas. Tomēr klusēšana bērnu nepasargā ne no parādiem, ne no krāpniekiem.
“Viņš vēl par mazu”
Bērnam nav jāstāsta par visām ģimenes saistībām vai kredītu procentiem līdz pēdējam centam. Taču vecumam atbilstoši skaidrojumi par cenu, izvēli un gaidīšanu ir vajadzīgi jau tad, kad bērns sāk prasīt pirkumus.
Atliekot sarunu uz vēlāk, var pienākt brīdis, kad pirmais finanšu padomdevējs būs sociālo tīklu reklāma. Tā, protams, nerunās par riskiem ar vecāka pacietību.
“Skola visu iemācīs”
Skola var palīdzēt, bet ikdienas paradumi veidojas mājās. Aptaujā 37% vecāku šaubās, vai bērni spētu rīkoties ar naudu, un 30% pieļauj, ka viņi varētu neatpazīt krāpšanu.
Īpaši neērts ir fakts, ka trešdaļa ģimeņu par finanšu drošību internetā nav runājušas pietiekami. Jauniešu interese par ieguldījumiem pieaug, taču bez prasmes izvērtēt riskus un informāciju interese var pārvērsties dārgā eksperimentā.
Sāciet ar vienu sarunu
Nav jāuztaisa ģimenes finanšu ministrija ar tabulām uz ledusskapja, lai bērns kļūtu prātīgāks ar naudu. Pietiek regulāri pārrunāt pirkumus, uzkrāšanu, aizņemšanos un krāpnieciskus solījumus tā, lai bērns drīkst arī pajautāt un kļūdīties.
Ja pašam šobrīd ir kredīts vai parādu slogs, nav jātēlo perfektais piemērs. Godīga saruna par to, ka aizņemta nauda maksā vairāk un ka steidzami risinājumi mēdz būt dārgi, ir vērtīgāka par klusēšanu. Katram sava galva uz pleciem, bet tai ir vieglāk pieņemt saprātīgu lēmumu, ja tajā jau laikus ielikta kaut neliela finanšu saprašana.
